ceturtdiena, 2012. gada 2. februāris

Mammu diena. Būt par māti.


Kļūt vai nekļūt par māti ir katras sievietes personīgā izvēle, taču nu šo jautājumu aktualizējis projekts MAMA Motherhood around the globe, kas tapis sadarbībā ar Starptautisko sieviešu muzeju. Projekta īstenotāji runā par to, kurš patiesībā nosaka vai kļūsim par mātēm - mēs pašas, vīrieši, vecāki vai citi cilvēki, kuru viedoklī mēs ieklausāmies. Iedomājos, cik gan bieži jaunas sievietes vēršās pie saviem tuviniekiem ar jautājumu - ko man darīt - esmu stāvoklī? Labi, ja ģimene atbalsta, taču gadās arī savādāk. Projekta ietvaros tiek uzrunātas sievietes no teju 60 pasaules valstīm, no dažādiem sociāliem slāņiem un atšķirīgām kultūrām. Katrai ir savs stāsts!

Kad paliku stāvoklī ar Maiju, manuprāt, pirmās kuras uzzināja, ka gaidu bērniņu bija manas draudzenes, pēc tam Māris un tad mana mamma. Toreiz biju 21 gadu veca, un šī pieredze bija grūta bet skaista. Otrais bērniņš gan bija plānots un tādēļ varēju izbaudīt katru grūtniecības dienu. Gluži vai asaras sariešas acīs rakstot par šo tēmu.

Un kāds ir jūsu stāsts? Pirmā pieredze?

8 komentāri:

  1. Šobrīd manā puncītīt aug maza dzīvībiņa. Mazulītis ir plānots, kaut gan tad vēl nebijām ar vīru aprecējušies. (Nu nebija jau tā ka precējāmies bērna dēļ, bet vispirms piestrādājām pie atvasītes un tad uzreiz pie kāzām...tā teikt, par laimi mums viss ātri izdevās).
    Biju uz divām nedēļām aizbraukusi kādā jauniešu projektā uz ārpus LV, biju dikti noilgojusies pēc vīra(kaut gan esmu diezgan liela ceļotāja), un atbraucot mājās nākošajā dienā mani arī priecēja divas strīpiņas. :) Tas tieši iekrita vīra vārda dienā- tātad fantastiskākā dāvana, kādu vien varēju pasniegt. Jā, pirmais, kam pateicu bija vīrs. Vēl tagad atceros viņa prieku un supermīlīgo izturēšanos svētku vakariņu laikā ar viņa ģimeni. :) (Vecākiem gan paziņojām vēlāk, kad bijām 100% pārliecināti par šo priecīgo notikumu).
    Lai arī mazulītis ir plānots un gaidīts, prieki mijās ar uztraukumiem, jo tomēr tāda neliela bailīte, kas nu būs un kā nu būs. Sākums bija fiziski pagrūts, bet jāsaka, ka esmu pārsteigta par sevi, ka esmu tik mierīga un par visādiem niekiem neuztraucos.
    Tad nu tagad vēl pēdējo mēnesīti gaidam mazo jaukumiņu ierodamies šai pasaulē. Vēl pat nezinām, vai būs meitiņa vai dēliņš (to atstājām sev pārsteigumam, jo gana liels prieks ir gan par vienu, gan otru). Bet vārdiņi ir izdomāti jau abiem, tā kā cītīgi gaidām!!! :)

    AtbildētDzēst
  2. Kad paliku stāvoklī man bija 21.gads. Es jau biju aprecējusies, un manī bija kaut kāds NENORMĀLS mātes instinkts pamodies. ļoti gribēju bērniņu. Tagad domāju, varbūt pasteidzos, jo biju ilgu laiku pirmā un vienīgā apbērnojusies no savām draudzenēm...tā nedaudz vientuļa sajūta bija, jo pēkšņi pazuda viss ierastais, bet no otras puses, man ļoti ļoti patika būt ar savu meitiņu. Ak, vai atcerējos savas mammas vārdus, aks mani nedaudz šokēja "Nezināju, ka Tu būsi tik laba mamma. Baidījos, ka bērnu uztversi kā lelli". Es nezinu, pat 16 gados, kad grūtniecība pārsteidz negaidot, meitene var būt lieliska mamma..
    Dzīve ar bērniem ir forša, tagad skatos uz savu puisīti, kas ēd putriņu un groza mūzikas ritmā galvu:) tik mīļš:) Tagad pat nevaru iedomāties, ka varētu būt citādi.
    Uz otro kaut kā ilgi gāju, baidījos no radību procesa, baidījos no sāpēm, bija fobija, ka pirmā ķeizara rēta neizturēs kontrakcijas...pagāja 3 gadi. Trešo mazo plānojot mani jau pārņēma stress - Kur ir? kāpēc vēl nav?
    Man patīk, ka es savus mazos tiešām ļoti gribēju un plānoju, ja tā to var teikt. Jeb man patīk kontrolēt situāciju...(ok, tā cita tēma:D).

    AtbildētDzēst
  3. Ar draugu bijām kopā vairākus gadus, darbā bija iestājusies rutīna, klubus jau sen neapmeklējām, bijām diezgan daudz ceļojuši pa Eiropu, un tad abi sajutām, ka vēlamies jaunu pieredzi un emocijas, ko sniedz bērns. Paliku stāvoklī, kad man bija 27 gadi, pirmais, kas to uzzināja bija draugs, bet pārējiem gan neko neteicu, apstiprināju tikai tad, kad tas bija acīmredzams.
    Dzīvojot pa mājām ar bērnu, sapratu, ka neesmu gatava viņu atstāt auklēm, kad viņš sasniegs viena gada vecumu un atgriezties darbā. Turklāt, kamēr biju dekrētā, mana darba vieta tika likvidēta un tāpat nebija kur atgriezties- viss bija jāsāk no jauna. Līdz ar to sāku apsvērt domu par otru bērnu. Jutu- ka pēc pāris gadiem man būs grūtāk saņemties šim lēmumam (bet ar dzīvesbiedru gribējām vēl bērnu/s), arī bērnu kopšanas pabalsts šajā gadījumā tiktu saglabāts par otru bērnu. Tā arī apsverot ar otru pusi plusus un mīnusus, izlēmām šajā brīdī par labu vēl vienam bērnam. Tagad ģimenē ir divi bērni un esam par to ļoti priecīgi:)

    AtbildētDzēst
  4. Man pirmā grūtniecība diemžēl pārtrūka. Līdz ar to, kad paliku stāvoklī otru reizi, māņticība neļāva nevienam vairs stāstīt. Izteikts vēders parādījās tik 7-tajā mēnesī, tad arī informējām vecākus un draugus. Protams, darba devējs uzzināja pirmais, jo vajadzēja formēt dokumentus par dekrētu. Tagad puikam gads, jau dažas nedēļas man puncī pukst vēl viena sirsniņa. Laikam jau atkal nevienam neteiksim, vismaz līdz vasarai nē. Kaut gan tā gribas draudzenēm pastāstīt:)

    AtbildētDzēst
  5. Ta ir liela svetiba - but par mati un iznesat, piedzemdet berninu! Man ir divus gadus vecs delins un ari kaa ieprieksejai autorei jau paris nedelas gaidu mazu brinumu! Vins ir atnacis istajaa laikaa, mes vinu planojaam un kadu laicinu jau gaidijaam, tapec pari visiem sliktumiem, es priecajos, ka tadi man ir, jo mani ir dzivibina.
    Dzemdibas prieks manis bija ipass mirklis, gruts, bet skaists un es domaju, ka tas japiedzivo katrai sievietei, jo tas sniedz taaaaaduu energiju!

    AtbildētDzēst
  6. Un jaa, pirmo testu taisiju kopaa ar viru, bet otro uztaisiju viena, saorganizeju vakarinas restorana un pasniedzu mazu kastiti ar mazam mazula chibinaam :) tas bija aizkustinoss bridis, jo virs vairakas reizes prasija - vai tiesam? vai tiesaam, nu patiesaam ? :) un tad saka man skaitiit piesardzibas pasakumus un saudzet mani!

    AtbildētDzēst
  7. Šobrīd baudu 3 grūtniecību, pirmie bērni jau palieli. Visas reizes pirmais par gaidāmo priecīgo notikumu uzzināja mans vīrs. Kad gaidīju pirmo mazuli, biju 24 gadus gudra :), nākošais cilvēks, kas par to izzināja, bija mana mamma. Šobrīd mammas vairs nav, bet jocīgi - mēs satikāmies sapnī un tā es viņai pavēstīju priecīgo ziņu. Bijām ļoti tuvas draudzenes, ir pagājuši vairāk kā 5 gadi kopš viņas nav līdzās, bet joprojām tiekamies sapnī un pačalojam. Pārējie uzzināja kā nu kurais - nojaušot vai pamatot fiziskās izmaiņas. Bet šovasar lielākais puika man vairākas reizes pieglaudās un teica - mamma, man tāda sajūta, ka Tev puncī ir bebis. Jautāju, vai tad esmu kļuvusi resna? Bet puika noteica, nē, tā ir tāda sajūta. Pēc dažām nedēļām bebis puncī bija klāt! :) Tad nu tikai vajadzēja ģimenes vakariņās bērniem paziņot par gaidāmo enģelīti... :) Turpinām gaidīt un līdz ar pavasara atnākšanu piedzīvosim jauno satikšanos! :)
    Līga

    AtbildētDzēst