Mīļās lasītājas... kādas ir jūsu domas par uzvārda maiņu pēc kāzām? Esmu šo jautājumu pārrunājusi ar draudzenēm, bet joprojām nav skaidra viedokļa. Atceros, kad man bija 16, zināju - uzvārds man būs cits. Protams, garlaicīgajās mācību stundās uz rūtiņu lapiņām izmēģināju savu vārdu savienot ar pirmās mīlestības uzvārdu. Kura gan tā nav darījusi?! Bet pēdējā laikā vairs tik pārliecināta nejūtos. Esmu tam radusi arī savu izskaidrojumu - kad cilvēks ir jauns, viņa personība vēl nav pietiekoši attīstījusies, bet tad ar laiku vārds ir kā tava vizītkarte, tas kaut ko simbolizē un jūti arvien ciešāku saikni ar savu vārdu un uzvārdu.
Kādi ir varianti?
1. Mainīt uzvārdu. Nezinu gan. Man patīk savējais, esmu tam pieķērusies vairāk kā jebkad. Tas tomēr simbolizē manas dzimtas vēsturi un ir salīdzinoši reti sastopams. Atgādināšu - mans uzvārds ir Bindemane.
2. Saglabāt veco uzvārdu, bet jauno pievienot caur svītriņu. Tāpat kā divi vārdi, arī divi uzvārdi šķiet pārāk "garš" risinājums. Bet ir pieņemams.
3. Nemainīt NEKO! Atbalstu, bet bail, ka mamma nesapratīs. Tētis gan, laikam priecāsies.
4. Piespiest vīru mainīt uzvārdu. Vai dieniņ, izklausos pēc feministes, bet jā!, arī tas ir variants. Šis man tīk vislabāk, bet ko par to teiktu mans topošais vīrs?
5. Izdomāt pseidonīmu un miers! Arī pieņemami. Bet kādu? Tam ir jābūt kam ģeniālam, inteliģentam un ar pagātnes garšu. Ir versijas?
Priecāšos dzirdēt jūsu domas. Ja esat precējušās - kāda ir jūsu pieredze? Kā jūtaties pēc jaunā uzvārda iegūšanas vai vecā saglabāšanas? Un neprecētās dāmas - ko domājat? Un jautājums vīriešiem (ja vien lasāt) - vai jums ir būtiski, ka sieviete pieņem jūsu uzvārdu?
Fotomateriāls: Stylemepretty, Pinterest.
man, piemēram, riebj mans uzvārds un agrāk, kad biju jauna un skaista, biju pārliecināta, ka man būs aprēķina laulības - lai tiktu pie skaista uzvārda :))) Tā arī neatradu kandidātu, kura uzvārds man liktos gana saistošs :))) Tagad, kad esmu vairs tikai skaista, skaidri zinu, ka uzvārdu vairs nemainīšu (visa mana dokumentālā dzīve ir ar manu uzvārdu), pie riebuma pret to jau esmu pieradusi.
AtbildētDzēstVienīgais izņēmums, kad to varētu darīt, ja nolemšu pilnīgi un galīgi pazust no savas profesionālās jomas - tad gan jaunā dzīvē ar jaunu uzvārdu :)
ar par sho nesen diskuteejaam ...draudzenei šķiet, nē obligaaaati jāņem vīra uzvārds, bet man....hm...man vienmēr ir paticis mans uzvārds, bet tad atkal, vienmēr biju domājusi, pat ne domājusi, tā takš bija pieņemts, precoties, pieņemam vīra uzvārdu.....
AtbildētDzēstpret pieņēmumiem man arī sva nostāja, bet ne jau tāpēc paliku savā uzvārdā lai mazliet dumpotos....
viens bija skaidrs - ja ņemu vīra uzvārdu, kurš sākas ar latvišu alfabetā neesošu burtu X, tas tiks mainīts līdz nepazīšanai un no īstā uzvārda būs tik izruna vien, raxtība pilniiiibaa atšķirtos no mana vīra uzvārda oriģinālo raxtību un tas patiesībā palīdzēj izvēlēties.... man ļooti patīk mans vīra uzvārds un saprotams bērnam ir viņa, bet pati jutos ļoti apmierināta ar to, kas esmu...jā nu tas kā piedzimu šķiet ir pareizi palikt.... neviens jau nevienam nepieder, ok, varbūt uzvārda maiņa nav tas lielākais dzīves risināmais jautājums un tomēr saprotu, ka tev nav viegli.... es tā jūtos es pati... nu kkā tā....
lūdzu padod zināt, ko izvēlējies un šķiest esi lielanotikuma gaidaas :) super....
es nomainīju uzvārdu,kaut gan man ļoti patika mans iepriekšējais,un vīram gribējās,lai mums ir viens uzvārds. Tagad esmu pieradusi, bet liekas,ka mans pirmais uzvārds bija smukāks
AtbildētDzēstO, jā - tie paraksti ar sirdsāķīša uzvārdu - tas tiešām ir bijis! :D
AtbildētDzēstBet vispār - man tieši tāpt kā tev - jo pieaugušāka kļūstu, jo vairāk apzinos, ka mans uzvārds ir mans personības slepenais kods. Vēl vairāk - man šķiet nepieņemami un novecojuši vienkārši pārsaukties vīra uzvārdā - tā, it kā līdz ar laulībām tu tiec pie saimnieka, kurš iedala tev savu kodu. Un vīram tieši šī paša iemesla dēļ nespiestu maīnīt viņa uzvārdu... :)
Man, lai arī cik gari būtu ( tavā gadījumā tiešām gari :)) pieņemams un abas puses respektējošs liekas abu uzvārdu mikslis. Vīram un novecojušiem uzskatiem par prieku vari pirmo likt Māra uzvārdu un beigās savu.
Un hei - Santa Bin Mihelsone (nu kā Bin Ladens :D:D:D:D:D:D ) , ja tu jautāji par pseidonīmiem ;)
Santa Bin Mihelsone- tāds ekzotisks putns sanāk, sasmējos :)
DzēstTā kā es precējos diezgan agri ( man vismaz tā šķiet, 25 gados) man nemaz nebija ienācis prātā paturēt savu uzvārdu, jo ar topošo pat neapspriedām tādu variantu. Biju jauna, nekādas dižās dokumentācijas arī nebija jāmaina,līdz ar to nekādu aizspriedumu- nekādu problētu Bet taga ja būtu jāizlemj, būtu ko padomāt, tīri no praktiskā sadzīviskā viedokļa. Visi dokumenti jāmaina utt, nu jebkurā gadījumā apsvērtu abus variantus. Par tiem variantiem ar svītriņu un vīram sievas uzvārds- izsvītroju uzreiz, nepatīk.
Bet padomā Santa, no otras puses, tak tik feini būtu, ja uz kādu ielūgumu ieraudzītu uzrakstu Ļ.cien. Mihelsona kungam un kundzei..
Baiba&Keita
taapat santa paliek mihelsona kundze ja arii uzvaards paliek savs
DzēstNeilgi pirms kāzām manās rokās nonāca kāds žurnāls ar numeroloģes viedokli - cik ļoti mūsu dzīvi un likteni izmaina/ietekmē vārds un uzvārds. Ja sieviete līdzšinējā dzīvē bijusi nelaimīga, savu likteni var izmainīt vienkārši nomainot uzvārdu. Tad nu ķēros klāt un rēķināju. Izrādās - man vienāds rezultāts sanāca gan ar iepriekšējo, gan vīra uzvārdu. Lieki nedomājot - paņēmu vīra uzvārdu (jo patika). Sākumā bija sajūta ka esmu kā balta lapa, nu jau pieradu.
AtbildētDzēstp.s. starp citu - joprojām ievēroju numeroloģes teikto. Ja esam bērnam devuši vārdu, tad neīsināsim, nepārveidosim to. Sauksim īstajā vārdā. Arī tas iespaidojot bērna dzīves ritumu. Nezinu cik tajā taisnības....
Es šim jautājumam piegāju visai pragmatiski - vīra uzvārdā nepāriešana mūsu gadījumā būtu visai nopietni komplicējusi mūsu sadzīvi un pārvietošanos pa zemeslodes virsu. Vai biju pieķērusies savam meitas uzvārdam - iespējams, bet ne tik ļoti, lai uzskatītu to par savas personības neatņemamu sastāvdaļu. Un tā uzvārdu krustošana mani nedaudz biedē - pavisam nesen man divi labi pazīstami cilvēki ar šādu uzvārda variantu izšķīrās..nu un tas uzvārdu "atdalīšanas" process bija sāpīgs ne tikai uz papīra.
AtbildētDzēstLaines padomam par Bin Mihelsones uzvārda variāciju neieteiktu sekot, jo tad sanāktu, ka Tu esi Māra meita:)
Vai tik 'Bin Mihelsone' nesanak Mihelsona dels..:)))
DzēstJa, jā, bet tā kā Santa ir daiļā dzimuma pārstāve, tad nu piemēroju to "bin" kā meitai:)
DzēstHa! Nemaz nezināju!
AtbildētDzēstPaldiess, Biete!
Es par dubultu! Zaudējot savu dzimto uzvārdu, mēs tomēr pazaudējam kādu daļu no sevis. Pieliekot klāt otru uzvārdu - iegūstam, maināmies, bet nezaudējam.
AtbildētDzēstJā, šis jautājums arī mani nodarbina. Manējais uzvārds ir salīdzinoši rets un man ļoti tīkams. Otrs aspekts, vīram ir netīkama pusradiniece ar identisku manu vārdu un vīra uzvārdu. Ja pieņemtu vīra uzvārdu - sanāktu personības dubultošanās (manā skatījumā). Ir cerības, ka pusradinieci kāds izprecinās, bet diez vai. Bērniem ir vīra uzvārds. Dubultais pilnīgi neskan tā kā pašlaik palieku pie sava!
AtbildētDzēstCerams ka puradiniece nelasa un nesazīmē paralēles :)
AtbildētDzēstEs centos visu pasniegt pēc iepējas diskrētāk :)
DzēstEs saliku divus uzvārdus, bet otrādā secībā kā parasti - vispirms vīra, tad mans (kas ir ārkārtīgi neparasts un oriģināls - Kalniņa:))), bet man negribējās no tā šķirties dažādu iemeslu dēļ).
AtbildētDzēstes apspriestu jautājumu par precēšanos vispār... :))))
AtbildētDzēstbet gribu atgādināt - KĀ DOMĀSIET, TĀ BŪS. ja šķitīs, ka cits uzvārds "ļaus sākt dzīvi kā no baltas lapas" un tieši tas šobrīd vajadzīgs, tā arī būs. ja šķiet, ka "dzimta jāturpina savā uzvārdā", tad tieši tas būs svarīgākais lēmums.
Santa un citas - iesaku padomāt par to, ko jūs novēlat pašas sev! vai kļūt par vienu veselu ar vīru, vai atstāt sev daļu identitātes savā uzvārdā, vai galu galā vispār tam nepievērst nekādu īpašu uzmanību.
Es laikam paturēšu savu un galā piekabināšu puiša. Sanāks ļoti gari, bet žēl šķirties no tagadējā, kas man ļoti piestāv, bet tikai ar puiša būtu pliekani.
AtbildētDzēstshis man vienmeer liek aizdomaaties kaa teiksim meita, kad precas, kaa tur ar tiem uzvaardiem, ja vinja grib patureet savu un piekabinaat arii puisha.....
DzēstDomāju, ka prōblēmu nav, jo dauzi man zināmi cilvēki tā dara. Tikai bērniem laikam gan ir tēva uzvārds, jo abus neliek, ja vīram arī nav abi paņemti.
DzēstMan līdzīgs variants, kā kādai, kura jau rakstīja - savs uzvārds nepatika tik ļoti, ka nomainīju ar prieku. Tiesa gan, precējos 22 gados un nekādas mega bagāžas "uz pleciem" nebija, bet pases / autovadītāja apliecības / nodokļu grāmatiņas uzvārda maiņa problēmas neradīja. Ja precētos tagad... neesmu tik 100% droša, vai mainītu, taču absolūti vienīgais iemesls to nedarīt varētu būt tas, ka pietiekami daudz cilvēku pa darba līniju zina mani ar konkrētu vārdu un uzvārdu. No otras puses, atrašanās sociālajos tīklos šo info izplatīšanas procesu, ka mainījies uzvārds, ja godīgi, stipri vien atvieglo - man tā šķiet. Liela daļa paziņu to uzzinās ātrāk nekā tev vajadzēs viņus sazvanīt un tad sākt skaidrot, kas tu tāda esi. :)
AtbildētDzēstBet vispār - es tomēr vecmodīga un uzskatu, ka ģimenei jābūt visiem vienā uzvārdā. Tāpēc priecājos, ka man tas viss tā arī izdevies.
Manuprāt, uzvārds noteikti ir jāmaina. Ja visiem ģimenē ir viens uzvārds, tas kaut kā simboliski satuvina un vieno. Kad ir situācija - tēvam un bērniem viens uzvārds, mātei - cits, liekas, ka māte ir "nedaudz" atrauta no pārējās ģimenes.
AtbildētDzēstBet pieļauju domu, ka esmu nedaudz vecmodīga šajā ziņā. :)
Evija
Ups, pēdiņās vajadzēja būt vārdam "atrauta".
DzēstEs laikam esmu viena no retajām, kura palika savā uzvārdā pēc kāzām. Lai arī sākumā iespējams vīram bija tas nedaudz skumji, tagad abi esam vienisprātis, ka šis ir ļoti labs risinājums, un tas tikai ir labi, jo nejau dēļ uzvārda precamies. Katram ir tuva sava dzimta un no tās nāk spēks, kuru katrs sev vēlējāmies paturēt.
AtbildētDzēstEs uzvārdu nomainīju salīdzinoši nesen, tā kā vēl pat nedaudz jāpiedomā parakstoties, lai automātiski neparakstos ar veco parakstu :D
AtbildētDzēstBet domāju, ka tas ir atkarīgs no situācijas. Es pat nepieļāvu domu, ka varētu uzvārdu nemainīt, jo
1)...man ir brāļi, kas turpina tālāk manu meitas uzvārda "nešanu"
2)...gribu, lai man un bērniem būtu viens uzvārds
3)...man liekas, ka tad kad ģimenei ir viens uzvārds, tā ir tāda aprecēšanās pa īstam :)
P.S. Bērniem ir tavs uzvārds?
Bērniem Māra uzvārds.
DzēstMan pirms kāzām bija aptuveni tādas pašas pārdomas, ieskaitot to, ka jo vairāk gadu paiet ar "savu" uzvārdu, jo mīļāks tas paliek (saruās ar draudzenēm aizgāja tik tālu kā - "vai es kāda noziedzniece, ka tagad identitāte jāmaina":)). Bet bija arī vēl citi argumenti bez Santas jau minētajiem uzvārda nemainīšanai / mainīšanai.
AtbildētDzēstNemainīšanai: 1) profesionālā atpazīstamība - vārds+uzvārds tomēr veido daļu no visa pasākuma, ja piekop t.s. brīvo profesiju; te gan jāskatās individuāli, kas par profesiju un ja dzeltenās lapas par to rakstīs, tad visi tāpat uzzinās :)
2) vīra uzvārds ir, maigi sakot, stipri pārprotams un lokāms (tās nav tikai manas iedomas:)
Mainīšanai: Lai arī vīrs neko neteica, biju diezgan pārliecināta, ka viņam tas nozīmētu ļoti daudz.
Es izvēlējos variantu ar dubultuzvārdu. Secinājumi pēc 7 gadu "nēsāšanas" - ir, ir par garu. Profesionālais aspekts arī vairs nebūtu problēma un tagad es labprāt pārietu tikai vīra uzvārdā, esmu pilnībā pieradusi pie jaunās identitātes, psihologiem te droši vien būtu darbs :). Tikai ... neglīts :)
Esmeralda
Vēl kādu laiku neesmu plānojusi precēties, bet šajā jomā, šķiet, sliecos par labu uzvārda pilnīgai maiņai.
AtbildētDzēstĢimenei ir jābūt kopīgam uzvārdam, tā ir izsenis bijis un tas vieno - ne tikai praktiski, man liekas, bet arī kkā psiholoģiski. Palikt savā vai piekabināt klāt kaut ko, atstāj pēcgaršu, ka kādreiz to tik viegli var nokabināt nost vai vispār neko neizmainīt, tik parakstīt papīrus. Man šķiet, tā ir kkāda nepārliecība un parāda ne pilnīgu dedication, ja tā var teikt :)
Vai kādu sava veida ego. Grūtāk ir ar to dzimtas turpināšanu.
Mans uzvārds ir ļoti latvisks un skaists, un mūsu dzimtā esmu viena no pēdējām, kas varētu to turpināt, savukārt, mīļotais ir ar slāvu saknēm un iedomājoties viņu ar manu uzvārdu -ir tiešām komiski!
Bet, ja tā padomā - visas mūsu mīļās māmiņas kādreiz ir mainījusas savus uzvārdus un tā mēs nonācām pie tā, kas vispār esam..
Vienkārši pienāk laiks, kad jāiet uz priekšu- tas vecais jānomēt un jārada kaut kas jauns, savs, kopīgs un skaists. Neskatoties atpakaļ un nešauboties. Laulības ir tieši par to! Tā tas ir iekārtots.
Man šis jautājums ir ļoti problemātisks. Jo es ļoti vēlos, lai man būtu vienāds uzvārds ar bērniem, bet topošā vīra uzvārds man nepatīk (LV klasiskais, savukārt man ir pietiekami rets uzvārds). Zinu, ka viņš no sava uzvārda neatteiksies un manā nepāries (jo vairāk tāpēc, ka viņam jau viens bērns ir), savukārt es nepāriešu viņa uzvārdā (jo man nepatīk viņa uzvārds + ir ļoti svarīgi saglabāt savu identitāti), par dubulto nemaz nerunājot (mans jau tā ir pārāk garš). Laikam jau vienīgais variants ir katram savs uzvārds, bet tad atkal nākamā problēma -es gribu lai bērni tomēr būtu manā uzvārdā :) vesela epopeja no viena uzvārda.
AtbildētDzēstEs arī jau diezgan sen zināju, ka savu uzvārdu nemainīšu, kaut gan tas pat ir diezgan tradicionāls. 1) mamma man vārdu deva tādu, lai piestāvētu uzvārdam un, manuprāt, arī piestāv 2) mēs tētim esam 3 meitas, tātad dzimtas uzvārdu var turpināt tikai kāda no mums 3) dzimtas uzvārds jau senatnē reiz ir turpinājies pateicoties sievietēm, tāpēc tā pat būtu kā tradīcija 4) es negribētu vīra uzvārdu, ja tas nebūtu gana labskanīgs 5) arī es gribētu saviem bērniem dot savu, nevis vīra uzvārdu, kaut vai pusi uz pusi (sanāk baigā tirgošanās, kuram bērnam kurš uzvārds, bet, manuprāt, dzimtas turpināšanas vārdā taču var) 6) uzvārda maiņa līdz ar kāzām man šķiet nu ļooooti novecojusi tradīcija. Tagad tieši viena draudzene precas un savu smuko uzvārdu maina pret vīra diezga krievisko, man žēl, bet nu ko padarīsi :(
DzēstMan ir ļoti skaists, rets un ļoti latvisks uzvārds. Gandrīz varu apgalvot, ka Latvijā, ja ne pasaulē tāda esmu vienīgā(ceru vismaz:-)), tāpēc to nekad nemainītu.
AtbildētDzēstMan ari sis jautajums diezgan aktuals. Jo vairak laika paiet, jo vairak sarodu ar savu uzvardu. Un ari tiri profesionalaja dzive zinama atpazistamiba ieguta ar so uzvardu. Tacu tomer vairak sliecos uz uzvarda mainu - praktiski tikai bernu del, lai viniem nebutu jalauza galva par to, kapec mammai ar teti nav vienads uzvards. Variantus caur svitrinu neapsveru - nepatik. Un abi uzvardi ir pietiekami sarezgiti un gruti uztverami. Ja tos apvienotu, butu - oi.
AtbildētDzēstMan jau šķiet, ka bērnam tas ir tikai interesanti, nevis galvu lauzoši :) Vismaz manai mammai un tētim ir atšķirīgi uzvārdi un man pat tas bērnībā ļoti patika, jo tad es iedomājos, ka varētu izvēlēties varbūt mammas uzvārdu un pārtapt citā cilvēkā, tajā pašā laikā turpinot dzimtas uzvārdu!
DzēstŠo komentāru ir noņēmis autors.
AtbildētDzēstIr ko domāt... Un katram taisnība!
AtbildētDzēstPirms kāzām arī šo jautājumu apdomāju. Par laimi, topošais vīrs man neko neuzspieda un teica- galvenais, lai pati ar savu izvēli esmu apmierināta. Tā arī apdomāju visus variantus, rakstīju uz papīra un skatījos, kas liekas tuvāks. Lai gan man ļoti patika, kā skanēja mans esošais uzvārds, sapratu, ka kāds dzīves cikls ir noslēdzies un gribas uzvārdā kaut ko mainīt- dubulto uzvārdu neizvēlējos tā garuma dēļ, kā arī tāpēc, ka likās, ka tas tāds modes kliedziens. Tagad jau 3 gadus esmu vīra uzvārdā un esmu pie tā ļoti pieradusi- daudz grūtāk bija ilgadējo draugu sākt saukt par Vīru :)
AtbildētDzēstGalvenais ir sajust to ar sirdi un nepakļauties apkārtējo spiedienam un izvēle būs skaidra!
Zinu to, ka savu uzvārdu nemainīšu. Pirmkārt tādēļ, ka tādējādi apgrūtinātu dzimtas koka augšanas izsekošanu un aprautu uzvārda turpināšanos. Vismaz teorētiski tas tā varētu būt, jo brāļu man nav. Tajā pašā laikā esmu pat domājusi, ka gribētu pieņemt mammas uzvārdu - galu galā, viņa ir vienīgā meita savam tēvam, tad vinas uzvārds principā beidzas ar viņu šajā zarā. Mani vienmēr ir mulsinājis paradums mainīt uzvārdu pēc laulībām, un arī tas, ka bērni saņem tēva uzvārdu. Esmu pat domājusi, ka vislabāk būtu, ja bērniem attiecīgi dotu meitām tēva un dēliem mātes uzvārdu, lai turpinātos abas dzimtas. Esmu par dažādību, un nekad neesmu saskārusies ar to, ka mana mamma, būdama precēta ar manu tēvu un palikdama savā uzvārdā, būtu atgrūsta.
AtbildētDzēstPilnīgi piekrītu visam, arī par bērnu uzvārdiem!
DzēstEs pāriešanu vīra uzvārdā izjutu kā loģisku soli, jo tam ir tāda tīri enerģētiska nozīme - es vairs neesmu tēta meitiņa, bet sava vīra sieva. Plašākā nozīmē, jā, tas ir dzimtas uzvārds, taču tīri personīgā dzīvē to izjutu kā sava tēta uzvārdu, kurš mani, pie altāra vesdams, nodeva topošā vīra rokās.
AtbildētDzēstOtrs iemesls - man ļoti patīk parakstīties ar tagadējo uzvārdu. Jau no pirmās dienas. Vienmēr šķita, ka nekādi nespēju smuki uzrakstīt uzvārdu (iepriekšējo). Vārdu vienmēr uzvilku tā brīvi, bet uzvārdu - tā samocīti sanāca. Un tad, kāzu ceremonijas noslēgumā, patiešām pirmo reizi rakstīju jauno uzvārdu un sanāca tik viegli! Pat mācītājs nosmēja, ka esmu kārtīgi trennējusies :D
Es apprecoties nomainīju uzvārdu. Kā jau katrs pieaudzis cilvēks, arī es sevi identificēju ar savu vārdu un uzvārdu un tad, kad apprecējos, kādu laiku bija grūti jauno uzvārdu pieņemt par savu. Brīžiem likās, it kā mana identitāte būtu mainījusies, un tas nebija viegli (psiholoģiski), varbūt par daudz biju uz to uzsēdusies.
AtbildētDzēstTaču mani priekšstati par ģimeni ir kā par vienotu organismu, tādēļ man ir svarīgi, ka mums visiem - vīram, bērniem un man - ir viens uzvārds. Laulība tāpat ir kompromisu pilna, un manā ieskatā uzvārda nomainīšana ir kā atteikšanās no sava ego kaut kā kopēja vārdā. (te kāds varētu iebilst, ka vīrietis no nekā neatsakās, bet nepiekrītu. iespējams, vīrietim tieši stāšanās laulībā ir viņa lielākais "upuris" kopējās laimes vārdā :P)
vīrietim tieši stāšanās laulībā ir viņa lielākais "upuris" kopējās laimes vārdā ---> bāc, smags "upuris"
Dzēstcik pazistamas pardomas.
AtbildētDzēstmans dzimtas uzvārds ir ļoti rets, biju pēdējā savā dzimtā ar šo uzvārdu, skanīgs, profesionāli ļoti rūpīgi izkopts "PR", bet... nomainīju uz vīra uzvārdu. man nebija spiediena to mainīt, bet varu apgalvot, ka vīrs bija ļooooti laimīgs par izvēli. neērtības bija pirmo pusgadu. kamēr pieradu, tā teikt, iegāja automātiskajā raksīšanas režīmā.
filozofiski- uzvārda maiņa, nu ļoooooti intīma lieta un apsvērumi katram savi. tas noteikti jājautā "iekšām", bet...man tas tomēr saistās ar vārdu "pamatīgums" jeb sajūtu "vienīgais, līdz mūža galam, pa īstam". ja sajūta nav šodien, cik vērta ir pati tēma? man palīdzēja sapņošana. domās savu dzīvi iztēlojos kopīgu ar vīru arī cienījamos gados un vēl tagad acu priekšā ainiņa, kur ar savu smuko vecīti svētdienas rītā prokastojam kafejnīcā, smaidīgi, laimīgi, kā 40 gadus atpakaļ.
tehniski- papīru lietas nemaz nav tik sarežģītas. pāris gājieni uz laipnām valsts iestādēm ;), bet tas būs vēderu kutinoši parakstīties "pa jaunam".
ir vērts apdomāt- kad pašai bija aktuāli, neviens man to nepateica, bet.. ja kaut vai tikai teorētiski pievērš uzmanību tēmam astroloģija, ezotērika utt ir vērts painteresēties, piem, pie astrologa, kā uzvārda maiņa ietekmē. pastāv uzskats, ka vārda, uzvārda maiņas - maina, ietekmē cilvēka "likteņa karti", pieņemot vīra uzvārdu, tu pieņem viņa ģimenes vēsturisko "kodu", priekus, bēdas, pārņem dzimtas neatrisinātos uzdevumus paaudžu paaudzēs. tā ir iespējams atbrīvoties arī pašam no savas "dzimtas" "melnajiem punktiem". bet uz to nevajag ieciklēties...
tā pat jaunā ģimenē viss mainās un cilvēki ap mums, mūsu dzīvi tieši vai netieši ietekmē :)
Esmu precējusies un man patīk mans vīra uzvārds! Man patīk,ka mūsu uzvārds simbolizē un parāda to,ka esam viena ģimene! Pirms tam negribēju mainīt uzvārdu,jo pēc būtības neizpratu īsto laulības būtību! " Un viņi kļūs viena miesa".. Mēs esam viens vesels-savienoti laulībā-gan fiziskā,gan garīgā! Un es nevarētu iedomāties,ka man un maniem bērniem būtu atšķirīgi uzvārdi! Es esmu par to,ka vīram un sievai ir viens uzvārds!
AtbildētDzēstpilnīgi piekrītu šim viedoklim, jo arī, man precoties svarīgākais bija tas ka tiks radīta jauna ģimene....mēs ar bērniem esam vienots veselums....
Dzēstpiekrītu PINKT TOWER un KUKAINIITS :)
DzēstNu ar mani ir tā, ka visticamāk, ka uzvārdu mainīšu vai likšu svītriņu klāt(vairāk sliecos uz šo, jo savas saknes arī gribas saglabāt), precējusies vēl neesmu, taču pēdējos pāris gados man nav bijušas attiecības ne ar vienu latvieti un tīri praktiski iemeslu dēļ, īpaši ja dzīvotu mana drauga dzimtenē man būtu vieglāk ja ir kāda saistība ar viņa uzvārdu :)
AtbildētDzēstE.
Pārlasot komentārus secināju, ka ir ļoti dažādi viedokļi. Interesanti kā izlemj bērnam likt uzvārdu tās ģimenes, kur pāri nav precējušies? Vai automātiski piešķir tēva? Vai ir arī tādas, kurās liek mammas uzvārdā?
AtbildētDzēstAtvainojos, ka runāšu citu vārdā- visas manas draudzenes, kuras nav precējušās, bet kurām piedzimuši mazuļi, ir automātiski likušas tēva uzvārdu. Man liekas, ka tēvi ļoti pārdzīvotu (es domāju tos, kuriem rūp ģimene), ja viņu bērniem neieliktu viņa uzvārdu. To viņi varētu uztvert, ka sieviete nevēlas ar viņu kopīgu nākotni.
AtbildētDzēstVispār būtu interesanti uzzināt vīriešu domas par šo jautājumu.
Es arī gribētu zināt ko vīrieši domā! Bērni jā, automātiski tēva uzvārdā... Es vēl joprojām nezinu, ko domāt, bet esmu priecīga, ka iesaistījāties diskusijā!
DzēstMan savukārt par tēmu "automātiski tēva uzvārdā" ir citas domas!
DzēstMana meitiņa ir manā uzvārdā, bērniņam taču ir 2 vecāki :)
Manai meitai arī ir mans uzvārds. Man liekas tie ir tikai un vienīgi stereotipi, ka sievai jāpāriet vīra uzvārdā un bērniem automātiski jābūt tēva uzvārdam. galvenais taču ģimenē ir saticība, mīlestība un laime - ar vienādiem vai dažādiem uzvārdiem, tam maz sakara, manupāt.
DzēstNeesmu preceejusies, beerniem ir abi uzvardi. Bet tagad domaju, ka vareja likt tomer tikai teva.... jo iisaak tomeer :)))
DzēstNeesmu preceejusies, beerniem ir abi uzvardi. Bet tagad domaju, ka vareja likt tomer tikai teva.... jo iisaak tomeer :)))
DzēstNeesmu preceejusies, beerniem ir abi uzvardi. Bet tagad domaju, ka vareja likt tomer tikai teva.... jo iisaak tomeer :)))
DzēstEsmu PAR vīra uzvārda pieņemšanu, jo es jūtos tā, ka ienāku vīra ģimenē un esmu viņa dzimtas turpinātāja :)
AtbildētDzēstUn protams, ka mana mīļotā vīrieša uzvārds ir ļooti tīkams :)
Man ir garš MANS uzvārds, otrs īss. Saliku kopā.
AtbildētDzēstMan bija divi ļoti nopietni iemesli. viens no tiem, es tiešām sevi saistu ar savu vārdu un uzvārdu, man 21. gadu vecumā likās, ka ja nomainīšu pilnība, zaudēšu sevi. Otrs ar gana pamatots. Es savam vīram esmu otrā laulība, un tā nu sanāca, ka viņa pirmai sievai palika vīra uzvārds....es biju un esmu par lepnu būt Mr. Nr2:D arī uzvārdā.
šis variants man ir devis harmoniju un komfortu!
Bērniem ir Tēva uzvārds. nav abi!
AtbildētDzēstes esmu vecmodiga un uzskatu, ka taa ir cienas izradisana, ja tiek pienemts vira uzvards. Un jaa, ir loti patikami, ja ielugumi tiek atsutiti uz vienu uzvardu. Gimene taa ir tada vienota kopiba un uzvards manaa uztveree to pastiprina.
AtbildētDzēstSavadak ir skatuves maksliniekiem vai atpazistamaam personaam - tur gan butu japadomaa... Lai gan...
Nu jaa, es esmu vecmodiga un nevaru iedomaties citus variantus kaa pienemt vira uzvardu. Tapec to pienemu ar lielu godu un prieku un jutos lepna, ka varu ieklauties tik lieliskaa gimenee.
Jo ilgāk mani (ne)viens neprec, jo lielāks pieradums(gan emocionāls, gan birokrātisks) ir savam uzvārdam, liktos dīvaini to tagad mainīt.
AtbildētDzēstBet bērnam ir tēva uzvārds.
Ha ha gluži manas domas :)
DzēstEs jau visu laiku esmu bijusi pārliecināta, ka ar meitas uzvārdu visu dzīvi nedzīvošu. Paturēju prātā, ka man ir trīs brāļi, kuri nesīs dzimtas vārdu tālāk un kopš vecāku šķiršanās un ne ideālajām attiecībām ar tēvu, meitas uzvārdam pieķēros vēl mazāk. Bija pašsaprotami pieņemt vīra uzvārdu. Tagad tiešām ir patīkama apziņa, ka ir vārds, kurā nosaukt mūs visus, viens kopējais, ka meitai uzvārds tāds, kā abiem vecākiem. Tā jau ir gan latvju folklorā, gan Bībelē, ka diviem cilvēkiem jāatsakās no katra dzimtas, ģimenes, ieražām, lai veidotu paši savu pasaulīti. Nezinu, kā justos, ja pasaulīte būtu jau izveidota pirms uzvārda maiņas.
AtbildētDzēstUn jā, pirms precībām tieši vīrs bija neizpratnē - kāpēc man nav ļoti svarīgi saglabāt savu uzvārdu, viņš jau bija nobriedis ņemt manējo caur strīpiņu savam klāt.
Tīk daudz komentāru. Es apprecējos un pieliku vīra uzvārdu klāt. Paturēju tāpēc, ka mans uzvārds un cilvēki, kas to vēl nesā - visi ir mani radinieki. Mēs esam vienīgie. Tāpēc man tīri simboliski likās svarīgi šo uzvārdu paturēt :) ja vien uzvārds nebūtu TIK amizants, pieļauju, ka pierunātu vīru pāriet manā uzvārdā ;)
AtbildētDzēstKopumā, ja mans uzvārds būtu plaši izplatīts, es pārietu vīra uzvārdā. To es saprotu tagad, pēc divarpus gadiem laulībā. Ģimene ir ģimene - ar vienu uzvārdu :)
Ja vien vīram uzvārds nav "Kakulācis", tad sievai noteikti jāpāriet vīra uzvārdā. Esmu konservatīva laikam.
AtbildētDzēstSuper meitenes! Izlasīju katru jūsu vārdu! Paldies, ļoti interesanti!
AtbildētDzēstTradīcijas.Laulības. Solījumi. Viens vesels. Bet ja es pieņemtu otras puses uzvārdu, tad ar tieši tādu pašu vārdu un uzvārdu būtu - Neskaitāmas sievietes.Pat vienā pagalmā. Ar to es domāju, ka katra situācija ir individuāla. Un katram cilvēkam sajūtas/domas citādas - attiecīgā brīdī. Tur nav pareizi vai nepareizi. Man meitai ir mans uzvārds. Mīlēt un cienīt otru un ticēt var arī dažādos uzvārdos dzīvojot.
AtbildētDzēstPrecējos pirms 4 gadiem un it kā pašsaprotami pārņemt vīra uzvārdu, toreiz tā likās pareizi. Tagad īstenībā to nožēloju, jo man vēl joprojām patīk savējais (nu jau bijušais) uzvārds, taču esmu jau ļoti saradusi un arī priecīga, ka mums ar vīru uzvārdi ir vienādi. Tādēļ nevaru viennozīmīgi pateikt, ka mans lēmums bija nepareizs.
AtbildētDzēstP.S. Bet "caur svītriņām" gan man liekas tāda kā māžošanās:)
es dzīvoju Nīderlandē, kur sieva pēc precībām var vai nu palikt savā uzvārdā vai pievienot vīra uzvārdu ar svītriņu (kas interesanti, vīra uzvārds vienmēr pirmais!), un tāda iespēja kā sava uzvārda atmešana nemaz nepastāv. NL tas būtu vienkārši, bet manā LV pasē nīderlandiešu uzvārds būtu tā izkropļots, ka labāk vien palikšu pie savējā, kurš ir īsteni latvisks un skaists.
AtbildētDzēstpar bērniem - šeit dzīvojot, viņiem būs vieglāka dzīve ar vietējo uzvārdu, jo manējo neviens nespēj pat izrunāt :D
Šo komentāru ir noņēmis autors.
AtbildētDzēstManuprāt, ja vīrietis pārņem sievas uzvārdu, tas savā ziņā liecina, ka viņam nav tik svarīga sava dzimta, ka viņš, iespējams, nejūt dziļu piederību savējiem, manās acīs tas nav nekas labs.
AtbildētDzēstEsmu par to, lai sievai, bērniem un vīram ir vienāds uzvārds - āreja zīme, kas viņus vieno, liek apzināties kā vienu veselu.
Pieņemu, ja vīrs maina savu uzvārdu, gadījumā, ja laikā, kad uzvārdus piešķīra, kāds ir nejauki pajokojies. Piemēram, sev, bērniem un savam vīram negribētu tādu uzvārdu kā "Spale, Spalis", tāds reāli pastāv.
Šo komentāru ir noņēmis autors.
AtbildētDzēstVienmēr ļoti baidos no jebkādām pārmaiņām, bet kad tās notiek esmu sajūsmā. Tāpat ar uzvārda maiņu.
AtbildētDzēstAgrāk ļoti baidījos, bet nu esmu apradusi ar šo domu un jau iztēlojusies savu jauno parakstu (un es to dievinu). :)
Jau tagad iedvesmo sajūta, ka būšu "cits cilvēks" apkārtējiem un daudz "tuvāka" savam vīrietim. Uzvārds visiem (tai skaitā mūsu bērniem un mums pašiem) katru dienu atgādinās, ka esam viena ģimene. Arvien vairāk saprotu, ka man šī sajūta ir ļoti, ļoti nepieciešama.
Arita