pirmdiena, 2012. gada 16. janvāris

Mammu diena. Vai ticēt pasakām?

Jau pirms Ziemasssvētkiem iedomājos, ka būtu interesanti aprunāties ar vecākiem par to vai atļaujat bērniem ticēt Ziemassvētku vecītim. Man tas šķiet pašsaprotami, taču zinu vecākus, kas no šīs tēmas ir atteikušies, dodot priekšroku realitātei. Katram ir savi iemesli, bet visbiežāk esmu dzirdējusi, ka motivācija ir reliģiskā pārliecība. Tomēr mūsu ģimenē paaudžu paaudzēs visi ir ticējuši gan Salatētiem, gan princesēm un citiem pārdabiskiem tēliem. Arī mani bērni TIC un es pati izvēlos tam ļauties, pat mazliet piestrādāju, lai noturētu viņos šo pārliecību. Šoreiz negribu ielūkoties ekspertu viedoļos, vai uzklausīt psihologu padomus, bet drīzāk dzirdēt jūsu personīgo pieredzi un viedokli!

Kam jūs ticējāt bērnībā? Kādi tēli iedzīvojušies jūsu ģimenē? Varbūt jums ir pretējs viedoklis, kuru es arī labprāt uzklausītu?

Esmu uzskaitījusi dažus mītiskus varoņus, kuri iedzīvojušies mūsu ģimenē:


Ziemassvētku vecītis - kad biju maza Salavecītis bija mans vectētiņš, taču šogad stafeti pārņēma dzīvesbiedrs. Un labi, ka tā, jo nekautrējoties varēju sēdēt klēpī vacītim un atcerēties dziesmu "I saw mommy kissing Santa Claus". Ap svētku laiku bijām arī sagatavojuši īpašo Ziemassvētku vecīša sveicienu lielajai meitai, kuru atrādījām video formātā. Tāpat netika aizmirsts par cepumu un piena krūzi uz palodzes.


Lieldienu zaķis - katru gadu ap Lieldienu laiku bērnu istabā nolieku groziņus, kurā zaķis periodiski ieliek kādu nieciņu. Šo ideju aizņēmos no Ziemassvētku tradīcijas, kad virs kamīna vai uz durvīm izkarina zeķes. Ar zaķi man pašai ir ļoti spilgta pieredze - bērnībā Lieldienās vecāki mani aizveda uz mežu un lika meklēt zaķa atstātu dāvaniņu. Un goda vārds es pēc tam daudzus gadus ticēju, ka redzēju zaķi cilvēka lielumā. Man pat šķiet, ka vēl šobaltdien neesmu atmetusi ticību.

Zobu feja - tēls, kurš ģimenē ienāca ar jaunākās māsas piedzimšanu. Es tad biju jau pusaudze un iestāstīju māsai Dārtai, ka liekot izkritušo zobu zem spilvena, nākamajā rītā viņa tā vietā atradīs latu. Tā arī bija. Maniem bērniem gan neko nenāksies stāstit, jo par to parūpējies Perezs no multenītes Pelēna Pereza piedzīvojumi.

Rūķi - 90.gadu sākumā ar ģimeni pārcēlāmies uz Vāciju un dzīvojām apkaimē, kur bija lieli skuju koku meži. Bieži devāmies pastaigās, kuru laikā sāku ticēt rūķiem. Neviens man par viņiem nestāstīja - es vienkārši sāku fantazēt par rūķiem, par to kādas izskatās viņu mājas un ka mazie vīriņi dzīvo zem koku lapām.

Fejas - meita Maija domā, ka fejām ir spicas ausis!


Bubulis - zaļais, spalvainais , negantais tēls, kurš nebija ļoti biedējošs, bet tomēr nāca ciemos, kad neklausīju. Savus bērnus gan nebiedēju ar klauvējieniem vai kādām ļaunām būtnēm.


Lācis - arī šis ir tēls, kuram bērnībā ticēju (līdzīgs meža dzīvniekam, bet ar citām funkcijām). Tētis iestāstīja, ka tāds eksistē. Ir pat kasetē ierakstīta saruna ar vecākiem, kuri man jautā: "Kas nāk pie tevis ja neklausi? Lāči! Bet Edītei (mana māsīca)? Miliči!" Lūk tādas tās bērnu dienu atmiņas.

Raganas - dzīvesbiedrs Māris atzinās, ka bērnībā ticējis raganām. Pat esot tās bieži redzējis sapņos. Bet tas iespējams tādēļ, ka viņš esot lasījis dzaudz pasaku grāmatas.

Un te būs filmas, kuras vērts noskatīties ja mītiskā pasaule jums nav sveša:


1. Sprīdītis


2. Maija un Paija

3. Labirints


4. Nebeidzamais stāsts


5. Mio mans Mio


6. Where the wild things are


7. Džumandži


8. Nārnijas hronikas


9. Harijs Poters


10. Buratino


11. Burvis no Oza zemes


12. Gredzenu pavēlnieks


13. Alise Brīnumzemē


14. Pīters Pens


15. Mērija Popinsa


8 komentāri:

  1. Es patiesi uzskatu, ka ir tik jauki ticēt visam labajam un brīnumainajam, jo par realitāti dzīve parūpēsies pati.Mēs ar meitām kādā grāmatā par Fejām izlasījām, ka tad kad kāds mazs bērniņš pirmo reizi savā mūžā iesmejās balsī, tad tanī brīdī kaut kur piedzimst kāda Feja...vai nav mīļi?

    AtbildētDzēst
  2. Ai, es tieši esmu iesākusi ierakstu savā blogā par līdzīgu tēmu, kad būs gatavs, saite uz šo ierakstu būs labs "papildmateriāls" :)

    AtbildētDzēst
  3. Oi, laba tēma. Man bija ļoti daudz pašisdomātu tēlu bērnībā - tie nebija no pasaku grāmatām vai multfilmām, bet pašizdomāti. Tagad lielajai meitai jau vairākus gadus ir draugs - spoks Ričards - gan vārds, gan, ka tas ir spoks, ir viņas izdomājums/vai arī realitāte!? Viņa šad tad sarunājoties ar Ričardu.Ričards citreiz arī viņu esot noakitinājis u.t.t Kas pats interesantākais, ka šo gadu laikā esam pārcēlušies uz citu vietu dzīvot, un Ričards arī esot atnācis kopā ar mums uz šejieni. Meitai ir daudz lasītas grāmatas priekša, un tagad viņa pati ļoti daudz lasa, domāju, ka viņai ļoti plaša fantāzija, par ko priecājos. Pati Ričardu nekad neesmu redzējusi, neesmu runājusi, bet tas esot labais mūsu mājas spoks.:)

    AtbildētDzēst
  4. Par manu bērnību: Es ticēju Rūķītim, viņš bija darba spējīgs visu gadu. Vēroja, kāda esmu (ziniet, es biju baisa blēņa, ar pirmo bērnu lūdzos pie sevis, kaut mani bērni nebūtu kā es!)....Tas Rūķītis visu izstāstīja mammai, visu viņa zināja. Bija reizes kad gāju pie loga un dusmīgi murmināju : "stulbais Rūķīti, ej prom".....bet Rūķītis nekad neapvainojās, jo zem eglītes mani sagaidīja tiešām jaukas dāvanas. Un otrs tēls, baiss bez gala, manam tētim mani patika biedēt ar badainu Raganu...proti, viss vienmēr notika pie galda, lūk neapēdīsi pankūkas, atnāks Ragana apēdīs pankūkas, miegs šaij uznāks un ies pie Tevis gultā gulēt! ziniet, baisi no tiesas...jo roku vai kāju pārkārt pār gultas malu man bija bail pat vēl vidusskolas laikā, ka tik Ragana neizvelkas no gultas apakšas. Un tā, mani bērni tic Rūķītim, un stipri pie tā piestrādāju, arī cauru gadu:D...Raganu nepieminu...tiešām trauma:D...es ticu visam neparastam, PASAKAINAM. es atklāti atzīstu es neesmu reliģioza, mani nevar ielikt nevienos rāmjos. Tāpēc man nav aizspriedumu pret visu "bērnišķīgo", pasakaino, pagānisko:)

    AtbildētDzēst
  5. ak, aizmirsu, man lielai meitai aktīvi zobiņi mainās- JĀ, mums ir zobu fejas, reizēm lempīga, pati nezin kur naudiņu nolikt un aizmāršīga, nepaņem dažus zobus:D bet nes skaistas naudiņas:D

    AtbildētDzēst
  6. Es ar brāli ticējām, ka ir tāds Ziemassvētku rūķis, kurš decembra 24.datumā nes dāvanas. Jau novembrī mēdzām iet uz mežu un meklēt garāko egli, jo tādās, lūk, parasti dzīvojot šis rūķis. Kad egle bija atrasta, tad mīļi jo mīļi lūdzām, lai mums svētkos atnes kādu jau sen kāroto "prieku". Nav noslēpums, uz mežu gājām kopā ar mammu, lai tad pēc tam arī piepildītu mūsu sapņus!
    Un, lai cik baisi nebūtu, ticēju arī raganām, jo reiz redzēju filmu, kur tas viss šķita tik reāli. Jāatzīt, vēl arvien šad tad atceros par šo filmu. Laikam gana šausminoša tā bija. :))

    AtbildētDzēst
  7. No sirds izsmējos lasot jūsu komentus. Viss tik reāls un pazīstams :)

    AtbildētDzēst
  8. Santa, šī ir patiesi kolosāla tēma, jo ar bērniem pats atgriezies bērnībā, un ja tīk fantazēt, tad tas ir kā ar āmuru pa naglu - būt mammai. Izdomāt stāstus, dzīvot līdzās Paralēlai pasaulei, jā tāda ir, tur mitinās mūsu Rūķīši, Raganas, un spoks Ričards:D....tik mēs tajā pasaulē netiekam...(Nu gan e spavilkos par šo tēmu, derētu to attiistiit taalaak:))))!)

    AtbildētDzēst