pirmdiena, 2012. gada 23. janvāris

Mammu diena. Laiks tētiem.


Ok, mēs visi mīlam savus bērnus un labprāt ņemam viņus savā gultā, bet līdz vienam brīdim... Un visbiežāk pret to protestēt sāk tieši tēvi, jo tiek ieņemta viņu vieta gultā. Sievietes līdzcietīgi aicina vīrus nedusmoties, kaut gan redzams taču, ka vietas te diviem - mammai un bērnam. Domāju tas izskaidrojams ar pāgurumu, kad sievietes spiestas ņemt bērnu naktī blakus un barot ar krūti. Pēcāk tas izveidojas par pieradumu. Ne mums, protams - bērnam! Pati kaut kā mazo puiku jau no 4 mēnešu vecuma pieradināju gulēt atsevišķi, bet lielā meita (5 gadi) joprojām labprāt ieritinās man blakus. Un pamēģini tad izdzīt! Mana sirds lūzt, kad Maija saka, ka grib gulēt ar mani, bet ticiet man Māris nav sajūsmā. Vai jūsu ģimenē ir līdzīgi? Cik ilgi pieļaujat bebīša gulēšanu starp sevi un vīru?

Tēmu visai asprātīgi ilustrējis bloga How to be a dad autors. Lūk daži zīmējumi, kas ir tuvu patiesībai:

Pie šī attēla Māris iesaucās - gluži kā es vakardien! (Atliek vien ironiski pasmaidīt.)


17 comments:

  1. es sava dzilakaja parlieciba uzskatu, ka bernu radijusi vecaki un tiesi tadel loti jarupejas, lai si saikne turpinatos ari pec bernina ienaksanas pasaule. Ari es cinijos ar

    AtbildētDzēst
  2. +bezmiegu, bet piespiedu sevi celties no gultas augsaa, iet uz vina istabinu un nu vins mierigi gul sava gulta. visi vartamies kopaa no ritiem

    AtbildētDzēst
  3. Mums ir līdzīgi, bet es īsti nezinu, kā ar to tikt galā, jo arī mana sirds lūzt...

    AtbildētDzēst
  4. hmmm shii teema biezhi tiek apspriesta starp jaunajaam mammaam, jau ar pieredzi mammaam... katram savs viedoklis un sava taisniiba... domaju, ka katra gimene veido savus noteikumus un taam draudzeneem, kas kategoriski uzspiezh savu viedokli saku - nee mums ir taa...
    un taaa - man beernam ir 3 gadi un vins ir kaa piektais ritenis savam teetim.... oi, tik ljaujat man pastaastiit, bet par guleetieshanu- biju pieradinaajusi vinu mazinu savaa gultinaa, bet vienu dienu, kad mazais bij slims, teetim luuza sirds atstaat vinu vietu un kopsh taa laika gulta ir trijiem vai diviem ha haa- bet parasti taa esmu es kas ielien siikaa gultaa no riita paguleet-kaajas no gultas aaraa bet ha haaa... nu jau kad beerns liels vins apzinaas, ka vinam ir sava very cool gulta un arvien retaak un retaak lien mums blakus... bet staasts ir par to, ka mananm viiram ar to nav probleemu, jaa jaa pukst, kad luiss ir iepeeris vai ar elkoniem iegruudis, bte es taapat pukstu un parasti esmu pirmaa, kas lien no gultas aaraa taisiit teeju....brokastis....
    laimiigu kjiiniesha gadu un jaa paldies par teemaam, kas liek aizdomaties...vakar padomaaju, diez, ko gimenees dara ar beernu eedinaashanu, vai like izeest visu, kas uz shkjiivja un kaadas domas par sho...vai tev jau taads raxts ir sheit bijis, vai ja nee varbuut interesee uzraxtiit....
    veiksmiigi

    AtbildētDzēst
  5. Uzskatu, ka bérnam ir jágulj ar vecákiem lídz kamér vins pats aiziet uz savu gultinu, jo kur jus, piem., dzivnieku pasaulé vai dazadas afrikas ciltís esat redzéjusas, ka mamma savu bernu kkur tálak noliek gulét? tas ir pretdabígi! it seviskji sákumá tas ir jádara, jo 9 men. mazais ir bijis MAMMAS vederaa un, ja peksnji vinu ieliec citaa gultina, tas ir drausmigi, es domaju, ka pat pieaugusam cilvekam butu bail...cita vide, viss tumsh apkárt, nejuti tik pierastos mammas sirdpukstus utt., pretéjá gadíjumá, ja berninu jau no pasa sákuma liec savá gultina, vélak, ap 10 gadiem vai átrák vins neapzinati grib iet atpakalj uz vecáku gultu. Un, tad tiesam ir probléma, ka tik liels bérns vél grib gulét ar vecakiem, tas tápéc, ka vins, ierodoties sai pasaulé, peksnji bija ''atrauts'' no mammas siltá kjermena.
    khm...es mazliet aizrunajos, bet esmu tagad stavokli un man tas viss ir loti aktuali. esmu seit spanija un apmekleju grutniecu kursus, un tiesi so, ko jums rakstu, mana vecmate mums visam ieteica! tetiem ir japaciesas, labák sakuma paciesties, lai pec tam nav probleemu...:) protams, neaizmirstot vinus (tetus) un attiecibas ar vieniem pavisam, visam ir savas robezas.

    AtbildētDzēst
  6. Mēs ar guļam trijatā, gulta gan mums paplata un vietas pietiek. Mazajam jau pusotrs gads, pupu ar vēl ēd. Protestēt esmu drīzāk sākusi es, man jau sāk apnikt, vīrs uz to skatās vēsu prātu - laika jautājums. Atšķirībā no pirmajiem, kuri vairākk vai mazāk gulēja savās gultās, šis bērns nav piedabūjams ilgāk par pāris h uz gulēšanu atsevišķā gultiņā.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Tieši mūsus stāsts. Man tas paliek par grūtu, bet kas vīram - miegs kā zilonim un viņu neviens padsmit reizes naktī nezīž. Divvientulība arī tiek nodrošināta, viņam jau neko vairāk nevajag.

      Dzēst
  7. Mes gulam identiski ka attelots zimejumos! Neviens no musu 3 berniem nav gulejis sava gultina! (Agnese O.)

    AtbildētDzēst
  8. Neesmu vēl mamma, bet pilnībā saprotu, ka viena lieta ir neizmērojamā mīlestība un rūpes par bērniņu. Bet kā ir ar risku? Esmu lasījusi par gadījumu, ka bērniņš, guļot blakām vecākiem, pa nakti ir nosmacis, jo viens no vecākiem nejauši bija uzgūlies virsū. Skumji, bet arī tā var notikt.

    AtbildētDzēst
  9. Mūsmājās ir otrādi-es esmu tā, kas protestē pret puika gulēšanu mūsu gultā. Vīram gan patīk, ka puiks guļ blakus. Es atdzīstu to tikai slimošanas vai nu kādos īpašos brīžos. Es ne ar vienu bērnu blakām nevaru izgulēties dziļā miegā. Un ja ilgstoši iztrūkst dziļā miega fāze, tad palieku nekāda, kašķīga un uzvilkta....
    Bērnus lieku gulēt atsevišķi jau no dzimšanas. Taču savā istabā - no gada vecuma.
    Bildes labas! Vispār incanta vietne:)

    AtbildētDzēst
  10. es biju pirmā, kas izfīrēja savējo no gultas! vīram po, jo nejau viņam baxtīja, knaibīja un nedeva vietu gultā. bet man nekā svētāka par miegu NAV! kopumā abu lēmums, jo vīrs atbalstīja, bet viņam nu dien netraucēja. brīžiem es biju tādā izmisumā, ka gatava iet uz dīvāniņa, ja man tāds kādā citā istabā būtu :D

    AtbildētDzēst
  11. Katrs bērns ir ļoti individuāls, pieņemu, ka citam kopābūšana naktī ir vajadzīga līdz 5 gadu vecumam (mūsu draugu vidū ir tāds gadījums), tikpat labi ir bērni, kuri vislabāk izguļas tieši savā gultiņā, ar manu meituku (2g.) ir tieši tā- retu reizi uz rīta pusi ielien mūsu gultā, ilgākais uz 15-30 min, murkājas un nevar iemigt- jo vislabākais miegs ir tieši savā gultiņā :) Tas pats ir ar vakara gulētiešanas rituālu. No manas pieredzes, 6 mēneši ir ideāls laiks, kad mazulītis iemācas iemigt pats savā gultiņā.

    AtbildētDzēst
  12. Kad man pašai nebija bērnu, tad man likās nepieņemami, ka bērns guļ vecāku gultā, bet kopš pati kļuvu par māmiņu viss ir mainījies :)Protams, es ļoti priecātos, ja bērni gulētu savās gultās, tomēr šobrīt galvenais- lai visi kaut cik necik naktī būtu izgulējušies. Jaunākais bērns pirmos divus mēnešus naktī modās reizi stundā (ārsts teica, ka tas katram bērnam ir individuāli un šis režīms ir normāls) un es vienkārši nespēju atrast spēku naktī tik bieži kāpt ārā no savas gultas, līdz ar to ņēmu bērnu pie mums gultā. Sākumā viņš daudz vietas neaizņēma, bet kad sāka velties, tad varēja valstīties un dzenāt mūs pa visu gultu. Tad jau celšanās režīms naktī bija kaut cik necik normalizējies un bērns cēlās 4-5 reizes naktī un es viņu pa nakti liku viņa gultiņā, bet atkal saskāros ar problēmu. Līdzko ieliku gultiņā, tā pēc pāris min bija atkal augšā un tad vajadzēja kādas 10 min viņu šūpot uz rokām, lai atkal iemigtu, turklāt
    šis process uzmodināja vecāko bērnu (pagaidām guļ mūsu istabā savā gultiņā, jo naktīs ir nemierīgs un vēl psiholoģiski nav gatavs savai istabai), kurš pamodies kāpa uzreiz pie mums gultā. Un tas gan jau sāka palikt par traku. Tāpēc es pašlaik ar jaunāko bērnu esmu pārcēlusies uz atsevišķu istabu, bet vīrs un vecākais bērns guļ citā istabā. Tagad visi kaut cik necik esam izgulējušies. Protams, es par to visu neesmu stāvā sajūsmā, bet galvenais ir miegs. Zinu, ka tas ir tikai laika jautājums. Arī pati atceros, ka bērnībā, kad naktī pamodos un nevarēju aizmigt, tad iekāpjot gultā pie mammas, bailes no mošķiem pagaisa un uzreiz aizmigu. Bija reizes, kad jau vakarā gribēju iet pie viņas gulēt, bet viņa neatļāva, tad par to apvainojos, bet pati pēc kāda laika (6/7 gados) sapratu- cik man ir forša gulta un cik labi ir vienai gulēt un vairs pie mammas pa naktīm negāju. Viss ir laika jautājums- vienīgi vienam vajag vairāk laika, citam- mazāk.

    AtbildētDzēst
  13. Secinājums :) visi ņem bērnus gultā, bet divvientulība ir laika jautājums. he he priecājos

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Man patreiz daļu gultas aizņem kaķis, kuru arī nevar dabūt no tās ārā. Laikam ar bērniem būs līdzīgi :D

      P.S. nesaprotu, kāpēc nevarēju pievienot atsevišķu komentāru, man sistēma to neļāva (nebija lodziņa) :(

      Dzēst
  14. Vispār nē, liku šūpulītī, bet barojot sanāca, ka bija gultā, un reizēm es aizmigu un tur tas mazais arī palika, ja pamodos uzreiz pārliku Šūpulī. Tagad kad viņi visi lieli ir tā, jaunāko paņemu no rīta, ja man vēl ir vēlme gulēt, viņš solidarizējas. Un bija te pirms laika, kad četrgadniece bija starp mums, jo baigi slimā bija, un man bija bail viņu atstāt vienu.

    AtbildētDzēst
  15. Arī mūsu ģimenē tā bija, līdz laikam ,kad nolēmām noņemt bērnu gultiņai vienu redeļu malu.Piestūmām mūsu gultai klāt un tagad mazā guļ savā gultiņā, bet tai pašā laikā rokas stiepiena attālumā.Mūsu gultā ļāvām gulēt, kamēr baroju bērnu ar krūti. Tagad arī šad tad ielien starp mums(Meitiņai 2gadi), bet jau saprot, ka jāguļ savā. Vīrieši manuprāt nav īpaši pret to, it īpaši sākumā, kamēr bērns ir zīdainis, jo var tak blakus istabā izgulēties jo nav jāceļas katras 3 stundas tiklīdz bērns vēlas kārtējo maltīti.

    AtbildētDzēst