piektdiena, 2011. gada 9. septembris

Mammu diena. Kas vēderā?!

Ikreiz ieraugot grūtnieci pie sevis nodomāju - puisītis vai meitenīte? Protams, esmu diezgan pieklājīga un pretī nākošajai svešiniecei ar interesējošo jautājumu neuzbāžos, jo saprotu cik katrai no mums šis notikums ir īpašs. Manuprāt, bērna dzimuma noteikšana ir viens no aizraujošākajiem brīžiem 9 mēnešu laikā. Šodien vēlējos noskaidrot - vai jūs dārgās lasītājas noskaidrotu bērniņa dzimumu pēc iespējas ātrāk, vai saglabātu pārsteiguma momentu līdz pēdējam brīdim?

Es ar meitu Maiju.

Mans stāsts.
Kad pirmo reizi paliku stāvoklī, nevarēju vien sagaidīt brīdi, kad būs iespējams noteikt bērna dzimumu. Līdz kādu reizi daktere paziņoja - "Būs princese!". Otrās grūtniecības laikā, man šķita, ka vēlos to īpašo pārsteiguma momentu, taču tad kāds no ģimenes izteica versiju, ka būs meitene. Iespaidojoties jau biju izdomājusi vārdu - Sofija. Tā arī pagaisa vēlme, gaidīt 9 mēnešus. Šoreiz daktere ar lielu pārliecību noteica: "Nebūs Sofija!". Un nebija ar, jo ir Andrejs!

Jāatzīst, ka vienmēr esmu apbrīnojusi mammas, kuras spējušas gaidīt tik ilgu laiku. Kad esi stāvoklī, dienas burtiski velkas, un bebīša dzimuma noskaidrošana ir viens no tiem mazajiem prieciņiem, kuram seko daudzi citi patīkami izklaides veidi - vārda domāšana, istabas iekārtošana, drēbīšu iegāde utt.

Domājot par šo jautājumu, esmu izveidojusi "Pārsteiguma momenta" Top 3 ieguvumus (mazliet ironiskus, šoreiz):

1. Ja kāds svešinieks pajautā gaidāmā bebīša dzimumu, nav muļķīgi jāsāk stostīties un skatīties pa stūriem mēģinot samelot, ka vēl dzimumu neesat noskaidrojuši, vai "Sorry! Svešiniekiem nestāstam".

2. Vari būt viena no tām varonēm, kurai piemīt apskaužama pacietība.

3. Un, protams LIELAIS dzīves MIRKLIS: "Jums ir meita! vai Jums ir dēls!"


Mīļās, meitenes! Kā ar Jums? Vai bijāt tikpat nepacietīgas kā es, vai tomēr gaidījāt 9 mēnešus? Varbūt varat atklāt kādus īpašus padomus, kā pārvarēt ziņkārību!

Sērfojot internetā atradu kādu ļoti aizraujošu veidu kā iepriecināt sevi un tuviniekus pirms laika. Lūk VIDEO:





P.S. Tikko atklāju, ka man praktiski nav bilžu ar lielo vēderu. Tas tādēļ, ka esot stāvoklī man nepatika fotogrāfēties. Vienmēr esmu gribējusi tādas grūtnieču bildes kā Demijai Mūrai, vai jā - arī Britnijai Spīrsai. Bet tas jau ir nākamās nedēļas stāsts.

19 comments:

  1. Būtu ļoti interesanti gaidīt tos visus deviņus mēnešus, bet es biju pārāk ziņkārīga un dikti gribēju zināt, kas "lācītīm vēderā" :D Sākumā izskatījās, ka būs puikiņš, pēc tam gan ilgi slēpās un grieza dibenu, neļaujot pārliecināties. Bet tad, kad parādīja, tika vēl pieaicināta gudrāka daktere, kura tur pat vēl grozījās, un tad jau tika pateikts, ka "nē, nē, tur ir tikai maza kafijas pupiņa" :D Tad nu tagad man ir maza kafijas pupiņa Emīlija. :)

    AtbildētDzēst
  2. Man līdzīgi kā Tev, pirmajā grūtniecībā nevarēju sagaidīt,kad noskaidrosies dzimums! Šoreiz gaidot - vismaz pagaidām, esam noskaņojušies gaidīt pārsteigumu! Ceru, ka izdosies noturēties!

    AtbildētDzēst
  3. Arī man bērniņa dzimumu gribējās zināt pēc iespējas ātrāk. Ar pirmo bērniņu to uzzināju jau pašā grūtniecības sākumā, ar otro bērniņu tikai dažas nedēļas pirms dzemdībām, jo meitiņa bija ļoti kautrīgi un pieklājīgi sakrustojusi kājiņas :)
    Jāņem gan vērā, ka arī ārsti var kļūdīties. Zinu gadījumu, kad vienai māmiņai ārsti 2 reizes līdz pat dzemdībām ar 100% pārliecību apgalvoja, ka būs dēls, un abas reizes piedzima pa meitiņai. Paliekot stāvoklī trešo reizi, viņa vairs negribēja zināt bērna dzimumu :)

    AtbildētDzēst
  4. Nākošajā reizē, Tev noteikti būs ļoti skaistas grūtnieces bildes, vai ne?:)

    AtbildētDzēst
  5. Es tieši tāpat nevarēju sagaidīt, kad uzzināšu, kas mīt manā puncī un to ārste ar lielu pārliecību un pareizi pateica jau 12-ajā grūtniecības nedēļā. Man šķiet, ka ir forši zināt! :) Es tomēr esmu par to, ka visas bēbītim nepieciešamās lietas ir jāsagādā pirms dzimšanas, jo tikai tad gādāšanas prieku var no sirds izbaudīt un atrast to, kas pašam šķiet visskaistākais priekš sava bērniņa. Pēc tam tas varētu sagādāt pārāk lielu stresu, jo ir pavisam citas rūpes un jāizbauda bērniņa ienākšana pasaulē.
    P.S. Arī man ir ļoti maz bilžu ar punci, jo tieši tāpat kā Tev nepatika fotogrāfēties. Tagad gan ir mazliet žēl.. Šķiet vienīgās bildes ir no fotosesijas - vismaz kādas atmiņas :)

    AtbildētDzēst
  6. Mana māsa bija no tām, kas to, ka ir dēls, uzzināja tikai dzemdību dienā. Viņas iedvesma noturēties bija tas, ka gaidāmā mazuļa vecmāmiņa bija teikusi, ka dzīvē jau tā pat esot pārāk maz tādu īstu, patīkamu pārsteigumu! :) Fakts. (un arī tas, ka dzemdību dienā bijis lielāks stimuls ar to spiešanu, jo tad gan tā ziņkāre esot noderējusi ;) )
    Es pati šobrīd gaidu pirmdzimto un, neskatoties uz māsas pieredzi, jau sen zināju, ka ja pats mazais ļausies, tad gribēšu zināt jau iepriekš mazuļa dzimumu (laikam jau vienkārši neesmu baigā pārsteigumu mīle, labāk patīk lietas saplānot, tā jūtos labāk un drošāk). Un mazais ļāvās, varētu teikt, ka pat dižojās ( ;) ), tā kā 100% zinam, ka būs puika :)
    Iveta

    AtbildētDzēst
  7. Es arī gaidu pirmdzimto. Sākumā nevēlējos speciāli zināt, kāda dzimuma bērniņš būs, jo gaidītu ar prieku gan dēliņu, gan meitiņu,
    bet nezināju, ka pirms sonogrāfijas labāk pateikt ārstei uzreiz, lai nesaka. Tā nu sanāca, ka pirmajā sonogrāfijā ārste bez prasīšanas pateica... Bet pozitīvais ir tas, ka jau pirms sonogrāfijas sirdī jutu, kāda dzimuma bērniņš gaidāms - ārste to arī apstiprināja, tāpēc nejutu milzīgu vilšanos:) Tā kā tā vēl priekšā brīnišķīgs tikšanās brīdis:)

    AtbildētDzēst
  8. Pirmajam bērniņam ārte 'izpļāpājās', lai gan es nemaz negribēju zināt. Piedzima meita. Toties otro gan dikti gribēju puisi, tad nu arī noskaidroju jau laicīgi, vai tikšu pie dēliņa un tiku ar. Trešo atkal nemaz negribēju zināt, jo gan meita, gan dēls man jau bija. Tad 9. mēnešus vairāk mēģināju sajust, kas tad varētu būt. Savā ziņā salīdzināju ar iepriekšējiem gaidīšanas laikiem, izjūtām, vēlmēm. Un bija ar, mana iekšējā sajūta par puiku apstiprinājās. Bet apkārtējie neticēja, ka es nezinu, ka ārsts man nav pateicis kas būs.

    AtbildētDzēst
  9. Kad mana ārste jau ļoti agrā laikā piedāvāja, vai gribu zināt dzimumu, es jau puslīdz nojautu, ka tik agri varētu redzēt tikai to, ka būs puika. Turklāt viņš pavisam nebija kautrīgs, un mazliet vēlāk, ekrānā skatoties, viss bija skaidrs arī nespeciālistam...

    Bet es priecājos, ka viņš mums "pastāstīja" jau agri, jo man bija vieglāk viņu iedomāties kā īstu cilvēciņu un varēju jau tad ar viņu runāties vēderā, saucot īstajā vārdā :) Turklāt, tā kā tās man bija pirmās dzemdības, domāju, ka pārsteigumu tajā dienā man pietiks (un tā arī bija).

    AtbildētDzēst
  10. Man līdz sākumā teica, ka būs puika,pēc tam nevarēja ne apstiprināt ne noliegt,ar vīru nevarējām vienoties par vārdiņu,es domāju,ka man būs puisītis,vīrs bija pārliecināts,ka būs meitenīte,līdz dažas nedēļas pirms dzemdībām man pateica,ka būs meitenīte un tā arī ir:)

    AtbildētDzēst
  11. Es te nedaudz par citu tēmu, bet mani ļoti interesētu kā jaunās māmiņas atgūst savu iepriekšējo izskatu, svaru.

    AtbildētDzēst
  12. Līva - tieši tā, savā komentārā to nepierakstīju, bet izteici arī manas domas: man arī patīk, ka varu jau iepriekš pret mazo izjust personiskāku attieksmi, un par dzemdībām - šķiet arī, ka pārsteigumu tā pat vēl pietiks..
    Iveta

    AtbildētDzēst
  13. Darbi, darbi, darbi, darbi... un tad tu(es par sevi) ieej blogā un izlasi foršos mammu komentārus. Patīkama pēcpusdiena kopā ar jums, dāmas!

    AtbildētDzēst
  14. Es esmu no tam, kas nevareja sagaidiit bridi, kad uzzinasu bernina dzimumu. Iespejams tas skaidrojams ar to, ka pirmais.
    Hmmm, tagad sii diskusija liek man domaat par to, vai es pie otras grutnieciibas arii butu nepacietiiga :)
    laikam jau tomer gribetu zinat, bet svarigaak butu - vai viss ir kartiiba no veseibas viedokla.
    Un drebites man vispar patik tadas unisex... Pat savam puisiitim biezi apeju meitenu nodalijumu, jo klasiski zilais mani neuzrunaa.
    Tadel loti priecajos par Santas blogosanu, jo var iepaziit daudz jaukas, interesantas idejas. Paldies!!!

    AtbildētDzēst
  15. Man patika, ka laicigi jau zinaju dzimumu - puika, jo iekseji speju sevi sakuma tikai apzinaties ka meitenes mammu, un tad nu man bija laiks - 9 menesi, kad parorienteties uz to, ka esmu puikas mamma :)

    AtbildētDzēst
  16. Topošais tētis ļoti vēlējās zināt dzimumu, tā nu nācās arī man to uzzināt jau pirmajā sonogrāfijā. Pārsteiguma nebija, jo grūtniecības sākumā guļot uz saglabāšanu sapratu, ka gaidāms spītīgs čalīts. Un vēlāk patika, ka sarunājoties ar savu punci, varēju saukt viņu vārdā, ticu, ka viņš jau to dzirdēja un pierada pie sava vārdiņa. Un mums gan ārsts jautāja vai vēlamies zināt.

    AtbildētDzēst
  17. Paldies meitenes par jūsu komentāriem! Es novērtēju, ka dalaties ar tik personīgu informāciju.

    Anonīmajai rakstītājai par formas atgūšanu. Domāju, ka varētu veltīt tam ierakstu, jo būtu interesanti uzzināt praktisku informāciju, kā katra no mums atgūst svaru un sākotnējo izskatu. Ne vienmēr dietologu un dažādu speciālistu ieteikumi ir tie pareizākie... bet personīgā pieredze gan var noderēt.

    AtbildētDzēst
  18. Pirmajiem diviem biju nepacietīga uzzināt dzimumu. Kad gaidīju trešo, biju gatava gaidīt, bet tīri praktisku iemeslu dēļ tomēr prasīju apskatīties. Jo mēs iekārtojām bērnistabu, lai jaunāko puiku dabūtu prom no vecāku guļamistabas, un gribējām zināt, vai taisīt ar domu par trīs puikām vai tomēr par 2 puikām un meitenei tad domāt par atsevišķas istabas iekārtošanu vēlāk. Sanāca istaba 2 puikām. Bet tos, kuri saņemas neuzzināt dzimumu, savā ziņā apskaužu par to milzīgo pārsteigumu, ko dabū.

    AtbildētDzēst
  19. es visiem pēc iespējas ātrāk gribēju zināt dzimumu:)! ja mūsdienās tas iespējams, tad noskaidroju:)

    AtbildētDzēst