pirmdiena, 2011. gada 8. augusts

Mammu diena. Laika plānošana.

Apmeklējot Piena svētkus.

Vakar saņēmu ļoti jauku e-pastu no kādas mammītes Ingas, kura šobrīd mājās auklē mēnesi vecu bērniņu. Pirmkārt, paldies viņai par labajiem vārdiem, bet otrkārt Inga man jautāja kā es paspēju rakstīt blogu, šūt un audzināt 2 bērnus.  Tā kā šis nav pimais e-pasts, kurā lasītājas interesējas par maniem laika plānošanas paradumiem, nolēmu tēmai veltīt ierakstu.

Mīļās lasītājas, varu teikt, ka man nav nekāds brīnumlīdzeklis kā sabalansēt darbu, ikdienas pienākumus un laiku, ko veltu ģimenei. Ir liels prieks, ka varu dalīties ar savu pieredzi, kas neapšaubāmi dažkārt liek arī vilties, jo bērni ievieš savas korekcijas mūsu rūpīgi saplānotajā ikdienītī. Ceru, ka arī jūs pastāstīsiet kādus piedzīvojumus un atklāsiet sava laika plānošanas noslēpumus. Domāju, tas mums visām būs noderīgi! Tātad...

1. Plānošana.
Esmu cilvēks, kas katru gadu decembrī iegādājās ikdienīti, jo man patīk dienu saplānot pa stundām. Tas palīdz neaizmirst pienākumus, sarunātas tikšanās un svarīgus notikumus (radinieku dzimšanas dienas, koncertu apmeklējumus utt.) Reiz iegādājos Time Manager, kas ir profesionāls laika plānotājs, bet beigās tomēr atgriezos pie parastā varianta, kuru var nopirkt jebkurā grāmatnīcā. Vēl man ir iedvesmas blociņš, kurā mēdzu ielīmēt teātra biļetes, ierakstīt kādu negaidītu ideju vai atzīmēt skaistu dziesmu vārdus.

2. Ikdienas grafiks.
Diena man sākas ap 8iem un beidzas 12 vai 1nos naktī. Blogu cenšos rakstīt brīžos, kad mazākais bērns guļ, jo savādāk veidojas vainas apziņa, ka daudz laika pavadu pie kompjūtera. Dažas ziņas iespējams sagatavot iepriekš, taču manā gadījumā tas īsti labi nestrādā, jo patīk rakstīt par to, kas no rīta ienācis prātā. Ir, protams, tēmas par kurām domāju iepriekša (kā šī) vai, kas prasa došanos ārpus mājas. Pēdējā laikā gan esmu domājusi par to, ka labāk būtu nestrādāt mājās, jo blogošana no hobija pāraugusi par darbu. Pateicoties blogošanai, šobrīd esmu iesaustījusies vairākos projektos (Mans Mazais, Figaro u.c.), kataloga veidošanā, ir ideja arī par grāmatu.

3. Tētis.
Dzīvesbiedrs Māris man ir liels palīgs, jo pēc iespējas palīdz bērnu audzināšanā. Tā kā viņam nav konkrēts darba grafiks, diezgan bieži varu uzticēt bērnus viņam, bet pati doties ikdienas darbos. Kad Mārim paredzēti koncerti, bērni nonāk pilnīgā manā pārziņā. Mums ar meitu Maiju ir tradīcija - kad tētis Māris dodas ārzemju izbraucienā, sākas meiteņu brīvdienas, kas izpaužas jautrā laika pavadīšanā, kā arī guļam kopā lielajā gultā pie televizora.


4. Auklīte.
Kopš februāra mums ir arī auklīte, vārdā Tamāra. Viņa ir ļoti jauka krievu tautības sieviete, kura ar Andreju un Maiju runā tikai krievu valodā. Tamāra Andreju pieskata 2 vai 3 reizes nedēļā no plkst 9. - 15.00. Dažkārt izpalīdz arī piektdienu vai sestdienu vakaros, kad vēlamies aiziet uz kino vai vienkārši pastaigāt pa pilsētu.

5. Omītes.
Lieli palīgi ir arī mūsu (mana un Māra) mammas, kuras bērnus pieskata tad kad dodamies ārzemju izbraucienos, vai nenakšņojam mājās. Kad jūlijā biju Parīzē, bērnus pieskatīt palīdzēja Māra mamma, bet kad apmeklējot Positivus, Maiju un Andreju aizvedām pie manas mammas uz laukiem.

6. Bērni un darbs.
Ir reizes, kad bērnus ņemu līdzi uz fotosesijām, pasākumiem utt. Bērni nav šķērslis, lai piedalītos sabiediskās aktivitātēs. Protams, šajās reizēs paļaujos tikai uz saviem spēkiem, kā arī labvēlīgu cilvēku attieksmi, kas bieži vien neatsaka padot pudelīti vai paauklēt mazo Andreju. Esmu ņēmusi Maiju līdzi arī uz šūšanas skolu, un tādās reizēs cenšos nodrošināties ar zīmuļiem, krāsojamām grāmatām un citiem izklaides materiāliem.

7. Slings un bērnu rati.
Lai pārvietošanās ar bērniem būtu ērtāka, mašīnā vienmēr vadāju līdzi bērnu ratus. Nesen no Japānas saņēmu testa produktu Budy slingu (par to drīzumā uzrakstīšu blogā), kas atļauj pārnēsāt Andreju, bet vienlaicīgi abas rokas ir brīvas.

8. Asistents.
Jau tuvākajā nākotnē domāju tikt pie kādas jaukas meitenes, kura varētu palīdzēt tikt galā ar atsevišķām bloga lietām, kā arī asistēt manos projektos.

9. Laiks sev.
Patiesībā man tāda nav. Vakar ievēroju, ka no parastajām nagu lakām esmu pārgājusi uz ātri žūstošajām. Vairākus mēnešus cenšos ieplānot kosmetologa apmeklējumu (mana kosmetoloģe Guntiņa mēdz man zvanīt un piedāvāt dažādus laikus, bet nu jau kādu mēnesi viņa nav zvanījusi. Šķiet, ka atmetusi cerības.).

Redzat, mana ikdiena ne ar ko neatšķiras no jūsējās. Godīgi sakot, ir brīži, kad saķeru galvu un domāju - kā lai to visu paspēj??! Tad es vienmēr paņemu lielu baltu lapu un sarakstu visus uzdevumus. Pēcāk pa dienām sarakstu tos ikdienītī un cenšos realizēt. Šonedēļ man, piemēram jānodod 3 raksti, jāvienojas par konceptu Spices kataloga izveidē, jāuzšuj apkaklītes, jāpiesaka Maija baleta skolā, jāpiesakās augstskolā, jāaizbrauc uz laukiem un jāizravē kartupeļi, protams, jāblogo un jāatbild uz manu mīļo lasītāju vēstulēm... un vēl daudzi citi darbi, kurus nezinu, kad ieplānot. Cerams nākamnedēļ.

12 comments:

  1. Man arī bieži raksta bloga lasītājas un jautā, kā es to visu paspēju? Zini, man liekas, ka katram Dieviņš ir devis ko īpašu. Man tās ir lielas darbaspējas (lai gan gribētu sev citus superpowers :)-lielāku intelektuālo kapacitāti vai māku tīkloties un sapazīties ar īstajiem cilvēkiem īstajā laikā). Turklāt, ilgstoši es tā kā kaunējos no tā, ka man ir intereses, kam nav nekāda sakara ar manu izglītību un darba vietu. Domāju - nu kā es - augstskolas pasniedzēja un pētniece - tagad ņemšu un rakstīšu blogu par bērnu precēm un tvītošu par modi?! Bet tad sapratu, ka no tā, ka man ir vispusīgas intereses un vienlīdz labi izdodas gan izpētīt jaunākās bērnu modes tendences, gan politikas jautājumus, nav jākaunas, bet gan jālepojas. Bet, tāpat kā tev, tas nebūtu iespējams, ja nebūtu vīra, kurš iesaistās audzināšanā, manas mammas un auklītes, kas ļauj atrast laiku sev.

    AtbildētDzēst
  2. Vislabākais palīgs visa paspēšanā, man šķiet, ir balta lapa un zīmulis! Tas liek koncentrēties, un mani PLĀNA veidošana nekad nav pievīlusi. :)

    AtbildētDzēst
  3. Damas, ar pavisam maziniem berniem jums ari ta sanaca planot? Man skiet, ka lidz 3men vecumam mazo rezimu vel isti nevajag taisit. Un tad jau faktiski ja dziivo peec mazaa velmem, tad nesanak ta saplanot laiku. Un man jau mazais pie dienu ari negulj :)

    AtbildētDzēst
  4. njaa cik patiikami ka pirmkaart ir omiites.... divas.... blakus.... vai aukle... reizeem shkjiet ka var sajukt praataa mammai un teetim tikai ruupeejoties par beernu, bet njaa nu kad skola naaks un beernudaarzs septembrii - luuk tas ir paliigs...liidz berns neiekljuust kaarteejaas eevergjeeliibaas ehh ;D

    AtbildētDzēst
  5. Kā man patīk, ka mēs dalāmies ar savām domām... Anonīmajai rakstītājai - godīgi sakot es esmu plānotāja pēc dabas, tādēļ jau no pavisam maza vecuma mums ir režīms. Pirmās divas ned, gan dzīvojām pa māju, bet pēcāk visur devos kopā ar bebīti. Viņam gan pirmos 3 mēnešus NEPATIKA braukt ar auto, bet savādāk viss ok.

    Un jā, peek a boo - dārziņš tas ir super!!!

    AtbildētDzēst
  6. Vai asistenta vakancei var pieteikties?:)

    AtbildētDzēst
  7. Asistenta vakance ir pilnīgi brīva šobrīd. Kad zināšu konkrētāk, noteikti veltīšu vakancei veselu ierakstu, kur būs aprakstīti pienākumi un ieguvumi :)

    AtbildētDzēst
  8. Man atkal negribas nevienu šokēt...pat ar to, ka ir 3 bērni, nav aukles, nav omes.:D
    Iveta no wonderosa

    AtbildētDzēst
  9. Santa! Apbrīnojami! Malacis! Mam paties prieks lasīt! Lai tādā garā izdodas arī turpmāk! Tu iedvesmo, tu iedrošini arī mani! Paldies! Tu esi supermamma ;) Veiksmi un lai izdodas viss!

    AtbildētDzēst
  10. Zhanii, man prieks, ka tieši Tu esi mana blogdraudzene! Sveicieni!

    AtbildētDzēst
  11. ar novēlošanos!
    Nav nekas sarežģīts - es arī esmu plānotājs, bet man ir paveicies, ka bērni viegli pielāgojas man, nevis es viņiem. Ja par zīdainīti runā, to var pabarot visur un izčučēties var visur!
    Tagad, kad man ir jau 2gadnieks, nedaudz pielāgojos...jo vajag snaudienu, ja var pagulēt auto ok, bet ja pārbrauciens īss, tad nekā, būs jāguļa mājās.
    vēl pirms ieraksta izmēģināju mazo aizsūtīt pie savas mammas uz diennakti, pirmo reizi...dikti man gribējās tikt uz pasākumu vēlu vakarā, iedzert vīnu...tā lai par mani kāds parūpētos, nevis man vēl vakarā kāds jānoliek čučēt.
    Nu un ikdienā, visai solidāri ar vīru ir, kad viņš nestrādā es esmu brīva, kad viņš strādā es esmu ar bērniem, un padaru ieplānotos darbus.
    Sāku domāt par auklīti, atbalstu auklīti, baigi patīk....labāk, kā vest uz b/d.
    Rati man vēl tagad būtu aktuāli, ja nebūtu mašīna tik maziņa....slingam nu jau esmu par trauslu, būtu liela slodze mugurai, bet aptuveni gadu aktīvi lietoju, man patika!
    Laiks sev, -IR...bija..un būs. Tas ir nepieciešams, lai jumts neaizbrauktu...
    Iveta no wonderosa.net.

    AtbildētDzēst